Kāpēc šāds virsraksts?
Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī un kopš tās atjaunošanas runājam par birokrātijas mazināšanu. Neesmu nekāds vēstures guru, bet kaut kā neesmu dzirdējis par cīņu ar birokrātiju Senajā Ēģiptē, viduslaikos vai citos tamlīdzīgos periodos.
Kas tad ir demokrātijas un šo periodu galvenā atšķirība?
Demokrātija ir tautas vara un jau no paša nosaukuma būtības izriet, ka visas tiesības ir visiem, nevis tikai dažiem un tieši tas mums demokrātijā patīk.
Bet ja mums ir tautas vara, tad kāpēc mēs gadiem ilgi nespējam tikt galā ar tā saucamo “ierēdņu armiju”, kas atbilstoši plaši pieņemtajam uzskatam rada pārspīlēto birokrātijas slogu.
Varbūt mēs tomēr kaut kur maldamies un tieši kļūdaini sākotnējie pieņēmumi ir sekojošo neveiksmju cēlonis.
Kas ir ierēdņi?
Jokojot mēdz teikt ka tā ir “atsevišķa, specifiska suga”, bet zinātnieki to nav apstiprinājuši. Visticamāk nekad arī neapstiprinās, jo uz ielas tiem nav kādu specifisku ārēju pazīmju un arī ģenētiskas atšķirības nav konstatētas. Laikam jau ierēdņi ir tādi paši cilvēki, kā visi pārējie, ar tieši tādi pašiem niķiem, stiķiem un individuālajām dīvainībām.
Vai tiešām ierēdņi ir tie kas rada pārmērīgo birokrātiju?
Birokrātijas lielums tieši ietekmē nepieciešamo ierēdņu skaitu un droši vien lielākā daļa nevēlas zaudēt savas darba vietas. Lai gan, ja paskatās atalgojumus, tad “mazajiem ierēdnīšiem” tie atalgojumi noteikti nav tādi, lai “ar putam uz lūpām” par kaut ko cīnītos…
Bet atalgojums ir tikai viens faktors, kas rada plaisas teorijā par birokrātijas radītājiem. Kā jau noskaidrojām ierēdņi ir tādi paši cilvēki, kā visi pārējie. Varbūt pat pakāpīti zemāki, jo nevienas citas nozares pārstāvjus, tik bieži neapsaukā par pamuļķiem, liekēžiem un sliņķiem.
Sliņķi – tas ir būtiski – savā būtībā lielākā daļa cilvēku ir slinki un mēdz teikt ka cilvēces progresu virza slinkums. Bet ja slinkums veicina attīstību, tad slinkajiem ierēdņiem vajadzētu izdomāt veidus, kā darbu padarīt ātrāk un vieglāk…, īpaši ja par darbu ne štrunta nemaksā.
Ātrāk un vieglāk ierēdņu gadījumā nozīmētu mazāk birokrātijas un te jau iepriekš minētajā teorijā veidojas ne tikai plaisa – tā jau ir nopietna pretruna.
Ja “sīkie ierēdnīši” ar zemajām algām ir ieinteresēti atvieglot savu darbu un tādējādi neizbēgami mazināt birokrātiju, kas tad to traucē?
Ja paliekam pie teorijas par ierēdņiem, tad sanāk, ka birokrātijas radītāji ir “lielie ierēdņi” – tie kuru atalgojumi ir gana motivējoši, lai “ar putam uz lūpām” par kaut ko cīnītos…
Tie, kuriem nav slinkums, var papētīt normatīvos aktus, par valsts pārvaldi, par ierēdņu atalgojumu noteikšanas kārtību u.t.t. Tur bez īpašas piepūles atradīs likumos un noteikumos nostiprinātus papildus pierādījumus teorijai, ka birokrātiju rada un uztur tieši “LIELIE ierēdnīši”. Īsajā variantā – kas tad Tu par priekšnieku, ja tev nav padoto…
Ok, it kā atradām vainīgos, bet…
Vienmēr ir kāds “bet”, kas noslauka visu iepriekš teikto. Kāpēc “lielajiem birokrātiem” joprojām izdodas pamatot savu nozīmību un milzīgās “ierēdņu armijas” nepieciešamību?
Šeit mums jāatgriežas pie demokrātijas, kas mums tik ļoti patīk, bet…
Nelaime ir tajā, ka mēs joprojām neesam iemācījušies demokrātijas sniegtās tiesības izmantot saprātīgi un samērīgi, respektējot citus indivīdus un sabiedrības kopējās intereses.
Kādam indivīdam vienmēr šķiet, ka viņam tomēr pienākas kaut kas vairāk vai kaut kas labāks, kā citiem un tieši tāpēc viņš drīkst sameklēt “likuma robiņus”, ignorējot likuma jēgu un viņam ir tiesības apstrīdēt visu, aizmirstot sabiedrībā pieņemtās vērtības.
Tieši “pārgudrie” indivīdi, kas zina “Savas Tiesības” sniedz “lielajiem birokrātiem” iespēju pamatot savas pastāvēšanas nepieciešamību un milzīgos valsts budžeta izdevumus.
Beigu beigās, visa iepriekš minētā rezultātā, nākas secināt, ka birokrātijas lielums ir tieši atkarīgs no sabiedrību veidojošo indivīdu vēlmes ignorēt pārējo sabiedrību.
Tādējādi lai cik paradoksāli tas skan, bet pārmērīgo birokrātiju rada pati sabiedrība ar savu attieksmi, gan pret “pārgudrajiem” indivīdiem, kas izmanto “likuma robus”, gan pret “lielajiem ierēdņiem”, kas šos “izmantotājus” izmanto sava statusa saglabāšanai.
Pēc šāda secinājuma varētu rasties priekšstats, ka birokrātijas mazināšana nav iespējama… Nē, tā ir iespējama, turklāt ļoti vienkārši.
Pirmkārt, vajag vismaz par 20% samazināt ierēdņu skaitu sākot no 11 algu grupas un uz augšu, jo +/– tur sākās “motivētie” ierēdņi, kas pieprasa dažādas atskaites un uz to pamata sagatavo savas nepieciešamības pierādījumus, saucot tos par plāniem, stratēģijām u.t.t.
Otrkārt, nesen dzirdēju ģeniālu ideju birokrātijas izvērtēšanai – ierēdnim par visiem viņa darbiem uzprasa: “Kas šausmīgi briesmīgs notiks ja to nedarīs?” Ja atbildi domā ilgāk pus minūti, tad to darbu var nedarīt…
Treškārt, ja nu tomēr sabiedrības vairākumu veido pārgudrie savu tiesību zinātāji, tad ir vien–alga…