Silvas planēta. Olas lieluma dimants.
Jebkāds apraksts par grāmatu spēj sniegt tikai daļēju priekšstatu. Savukārt daļējs priekšstats rada nepilnīgu un tādējādi, iespējams, maldīgu iespaidu un vērtējumu. Tāpēc autors šo grāmatu apraksta tiki trīs vārdos: “Nenoteikts fantāzijas pieraksts.”
Tev tiek piedāvāta iespēja iegūt pilnvērtīgus iespaidus un rast pašam savu vērtējumu šim fantāzijas pierakstam
Grāmata pieejama:
Grāmatnīcās “Globuss”
https://eglobuss.lv/silvas-planeta-olas-lieluma-dimants
un
https://buki.lv/silvas-planeta-olas-lieluma-dimants
Nelielam ieskatam grāmatā…
Mums patīk vērot cilvēkus un…
Viņa kārtējoreiz sēž pludmalē uz akmens un vēro. Lūk, pusmūža vīrietis staigā un lasa no jūras izskalotās, akmeņu apbružātās stikla lauskas. Ko šādā brīdī cilvēks domā? Tieši cilvēku domas ir tas, kas mūs tik ļoti interesē. Šo vīrieti viņa vēro jau ilgāku laiku.
“Viņš ir kaut kāds citādāks…”
Man reizēm paliek bail par mums, nav labi tik ilgi vērot viena cilvēka domas, un tomēr mēs to turpinām darīt. Nu jau labu laiku mēs viņu vērojam cauru dienu un nakti, šķiet, ka viņa vairs nespēj apstāties. Tas nav uz labu…
Vīrietis noliecās un no pludmales oļiem izvilka nelielu stikla lausku.
“Tik liela un tik vienmērīgi matēta… laikam jāiet atpakaļ, vairs lāga nevar saskatīt, ko dara bērni. Varētu atrast dimantu, man taču varētu paveikties… Iespēja atrast dimantu virs Zemes ir pilnīgs absurds, bet ja nu tomēr…”
Jā, laikam tieši tas viņai patīk tajā vīrietī. Viņa sapņi, skaidri zinot, ka tie ir neiespējami, viņš tomēr tos izsapņo atkal un atkal.
Vīrietis pēkšņi apstājās, brīdi skatījās un tad pacēla no pludmales smiltīm olas lieluma dimantu.
“Man nekad nav rādījušās halucinācijas, es pat sapņus neredzu… neatceros? Tas ir smagāks par parastu akmeni, tas nevar būt…”
“Ko es daru… Šāda iejaukšanās nav pieļaujama…” “Tas ir milzīgs. Tāds dimants maksātu vairākus miljonus… Tas nevar būt īsts, tad jau arī veselu kaudzi varētu atrast… Pilnīgs sviests…
– Nu, tad mēs varēsim praksē novērot jūsu smieklīgo evolūcijas teoriju.
Silva pārtrauca Ievas bažīgo spriedelēšanu un nedaudz zobgalīgi centās viņu nomierināt.
– Tev ir arī planētas ar dzīvību?
Elīzei šķita stilīgi, ka kādam var būt pašam sava planēta un, protams, vēl šikāk ir, ja tev ir apdzīvota planēta.
– Ir arī dažas ar dzīvību.
It kā tās būtu pašsaprotami, atbildēja Silva.
– Cik daudz planētu tev pieder?
– Ar dzīvību ir trīs, bet piederēt nav piemērots vārds… es tās pieskatu, lietoju, bet tās nav mans īpašums. Tādu precīzu vārdu, lai tu saprastu pareizi, ir grūti piemeklēt. Tas ir tāpat kā tava vai tēta iecienītā krūzīte, citi to neņem, jo zina, kurš parasti to lieto. Tās bez dzīvības, ko esmu radījusi, ir līdzīgas krūzītēm jūsu virtuves skapī. Ikdienā neviens no jūsu ģimenes tās nelieto, bet, ja vajag, var paņemt jebkurš. Bez dzīvības ir daudz planētu, bet tieši cik nezinu, nevaru nosaukt precīzu skaitu.
– Kā ir radīt planētu? Tas ir vienkārši, iedomājies un gatavs, kā vienradzi?
– Ne gluži, neapdzīvotu it kā ir vienkāršāk, bet arī gadās kļūdas. Nesen viena manis radītā planēta nogāzās uz zvaigznes. Dzīvības radīšana noteikti ir sarežģīta, un ne visi mūsējie to spēj.
– Dievs radīja zemi septiņās dienās… Kas tur sarežģīts? Elīzes un Silvas sarunā iesaistījās Alberts, un, protams, tas notika, ar zobgalīgu piezīmi apšaubot Silvas teikto.
Olavs nezināja, ko vēl pateikt, kas vēl Silvai varētu būt noderīgs, un cerīgi raudzījās viņas virzienā. Savukārt Silva neatbildēja Olava skatienam, viņa klusēja un kaut ko domāja, vismaz tā izskatījās viņas seja.
“Iespējams… Nē, tā nevar būt… Bet varbūt… Varbūt tur tomēr nav laika…”
Silvas domas mētājās šurpu turpu, nespējot atrast skaidrojumu Olava neticamajam stāstam, kurš nezin kāpēc tomēr šķita ticams.
– Tu esi ģēnijs!
Skaļi iesaucās Olavs, un viņi abi saskatījās. Silvas seja bija pārsteigta un vienlaikus pagodināta.
– Kāpēc, lai tukšumā būtu laiks? Ja nekā nav un nekas nenotiek, laika nav. Ja tur biju tikai es bez ķermeņa, tikai manas domas, tad manas domas bija tās, kas radīja laiku…
Iespējams, mazliet atšķirīga grāmata
Starp citu, ja atver šo grāmatu pirmoreiz, tad viss, ko Tu par to zini, ir citu viedokļi, tāpēc atceries, ka Tev ir tiesības iegūt pašam savu viedokli.
Arī šeit viss ir tik līdzīgi ka taisni riebjas un daudz vienkāršāk kā šķiet… Grāmatu joprpjām nav iespējams aprakstīt… Tas nekad arī nebūs iespējams, jo lai pilnvērtīgi aprakstītu grāmatu, aprakstā būtu jāiekļauj gandrīz viss teksts vai vismaz visi būtiskie citātati, taču kas vienam šķiet būtisks, citamam var šķist pilnīgi bezjēdzīgas muļķības…
Lai nu kā tur ar tām būtiskajām muļķībām, vai vienalgā kā to visu nosauc, nedaudz par grāmatas tapšanu…
Ideja radās braucot mašīnā jau ļoti sen. Sākumā deizgan ātri tapa pirmie 20 000 vārdu un tad, kā ja tas mēdz gadīties viens ikdienas sīkums seko otram, pavidam arī kāds lielāks, taču tomār parasts notikums un tā nu beigās ir sanācis, ka es šobrīd vairs neatceros cik tieši veca ir ideja un pirmais teksts… Pa šo laiku ir nomanīts dators un sākotnējā faila vairs nav, ir tikai vecākā kopija, kas tapusi tik sen, ka pat kauns minēt konkrētu datumu… Un atkal šim visam nav nekādas nozīmes, vai varbūt tieši otrādi… Grāmata – fantāzijas pieraksts ir tāds, kāds tas ir, tieši pateicoties visām sīkajām sakritībām, kas notikušas šajā gana ilgajā laikā un novedušas mani pie tās publicēšanas…
Tikai un vienīgi nenoteikts fantāzijas pieraksts
Tieši tā ir jāuztver manis pierakstītais…
Starp citu šo fantāzijas pierakstu ir atļauts, var, pat vajag lasīt dažādi – tieši tik dažādi, cik dažādi esam mēs…
Galu galā tam, ko es rakstu, nav nozīmes, tik un tā katrs izlasīs kaut ko citu.
Iespējams, ka tam, kā Tu to izlasīsi, Tavam viedoklim būs kaut kāda nozīme, taču ņem vērā, ka arī tad tā būs tikai Tava.
Jebkurā gadījumā izlasot kaut ko iegūsi. Ko? Tas atkarīgs no tā, kā izlasīsi un ko tajā brīdī visvairāk gribēsi.
Gadījumā ja Tevi aizrauj mīklas un tamlīdzīgas lietas, grāmatas beigās atradīsi skaitļu rindas – tie nav nejauši skaitļi…