Citādākas izklaides – a kāpēc ne?
Vieglās valodas pretstats – šeit publicētais stāsts noteikti nav viegli lasāms un visticamāk nav viegli uztverams. Bet ja ļoti vajag – a kāpēc ne? Ja tā padomā – a Kurš ir tiesīgs noteikt, ka visam vienmēr ir jābūt viegli lasāma un viegli saprotamam? Tāpēc, kāpēc gan lai es nevarētu rakstīt šādi. Tie kuri sapratīs par ko ir stāsts, sapratīs kāpēc tas ir, tāds kāds ir.
“Azmugdars un Spožais Rumpgalvītis.”
Tu droši vien jau esi lasījis nevienu vien spoku stāstu un apmēram nojaut ko sagaidīt no tāda veida prozas, taču šoreiz tu kļūdies. Šis nebūs parasts spoku stāsts.
Spoku stāsta būtība ir pārbaidīt vai vismaz nobaidīt tā lasītāju un klausītājus, ja tādi ir. Tieši to šis stāsts izdarīs, tikai mazliet citādā veidā…
Parasti spoku stāti ir par kādu vecu pili vai muižu un ne tā aizgājušu cilvēku, kurš tagad nezin kāpēc baida dzīvos. Tādos stāstos tēlaini apraksta tumšas naktis, noplukušas telpas, biedējošas skaņas un dīvainas gaismas atblāzmas. Tipiski spoks ir dāma vai kungs papildināts ar krāsu, reizēm tiek saglabāts aizgājēja vārds tam pievienojot kādu epitetu. Diezgan bieži spokam nav galvas, vai ir kāda neparasta ķermeņa daļa no kāda dzīvnieka. Visbiežāk tas ir tērpies kaut kādā apmetnī un lido nevis staigā. Gandrīz, kā likums – skaidri to neviens nav redzējis.
Ja esi kārtīgs spoku stāstu cienītājs, tad zini ka šos stāstus ir jālasa rudenī, riebīga slapjdraņķa naktī. Lasot tev jābūt vienam un jāpievērš pastiprināta uzmanība virtuvē pilošā krāna skaņai, aiz sienas gaudojošā vējā drebuļiem un, protams, tas jādara pie vāja apgaismojuma, kas periodiski nodziest vai vismaz pamirkšķinās. Ja ievērosi iepriekš minētos principus, ļausies iztēlei un patiesi vēlēsies, tev būs visas iespējas pamatīgi pārbīties, bet spoku visticamāk tomēr nesastapsi. Tiklīdz beigsi lasīt un atgriezīsies savā omulīgajā dīvānā pie televizora, sapratīsi lietas būtību un visas bailes pāries.
Stāsts par Azmugdaru ir pilnīgi citāds. Azmugdars nav noslepkavots vai priekšlaicīgi gājis bojā kādā traģiskā veidā. Tas nespokojas kādā konkrētā vietā vai laikā. Azmugdars vienmēr ir bijis un būs – tas ir mūžīgs. Azmugdaram nav nelaimīgas mīlestības vai citu šai saulē nepabeigtu uzdevumu, kuru izpilde tam ļautu rimties. Arī tā noslēpumu izgaismošana neko nemaina un neliek tam doties pie miera. Tas bez liekas kautrēšanās uzrodas arī skaidrās saulainās dienās pilsētas centrā, tomēr labprātāk paliek nepamanīts. Atšķirībā no konkrētās vietās dzīvojošiem spokiem, Azmugdars spēj vienlaicīgi atrasties vairākās vietās un pieķerties vairākiem cilvēkiem…, bet nesteidzies nobīties. Azmugdars saimniekam nekaitē, tas nebaida tos kam pieķeras. Būtībā tas nevienam negrib nodarīt ko ļaunu. Parasti tas vienkārši aiz gara laika izklaidējas, kā nu prot, bet diemžēl ne visi spēj sadzīvot ar tā spocīgajām izpausmēm.
Stāstot par Azmugdara ierastajām izdarībām nav jālieto šausminoši un drūmi epiteti, bet ir vārdi kurus noteikti nedrīkst lietot. Pilnīgi pretēji ierastajiem spoku stāstiem, lasot šo tev nav vajadzīga kāda speciāla vieta ar īpašu noskaņu un visticamāk tu nejutīsi bailes vai ko tamlīdzīgu. Taču ja lasīsi rūpīgi, tad atgriežoties savā omulīgajā dīvānā pie televizora, sapratīsi lietas būtību un tad gan bailes un riebums vairs nekad tevi nepametīs…
Kā jau minēju Azmugdaram nav vienas konkrētas vietas kur tas uzturas un diemžēl neviens tā īsti nezina kur tas cēlies. Klīst nostāti, ka tas nāk no senas, vai ne tik senas pagātnes, vai varbūt no kādas blakus valsts, lai gan būtībā Azmugdara izcelsmei nav nozīmes. Svarīgi ir tikai tas, ka Latvijā tam ļoti patīk un ļoti iespējams, kaut kur tepat tev blakus kaimiņa dzīvoklī, ir Azmugdara pašdeklarētā adrese.
Ievadam ar šo tā kā vajadzētu pietikt un faktiski nekas baigi vairāk par Azmugdaru nav zināms. Būtu jāķeras pie kādas Azmugdara spokainās iedarbības apraksta, bet ir viena problēma, ir vārdi, kurus nedrīkst lietot. Kā jau noproti, atšķirībā no citiem mistiskajiem radījumiem, kurs nedrīkst nosaukt vārdā, Azmugdara vārdu var kliegt pilnā rīklē cik vien lien. Vārdi kurus nedrīkst lietot ir pavisam parasti, tāpēc, lūdzu, nebrīnies par šādiem tādiem sasmagnējušiem terminiem ar spocīgiem piemaisījumiem stāsta turpinājumā. Tāpat, lūdzu nemēģini dīvainos vārdus attulkot atpakaļ un nekādā gadījumā neiedomājies plātīties ar savu saprašanu. Azmugdars var apskaisties un tad var sākties tādas paranormālas spocības, kā gocienuzkarsna, sakrimatma vai vēl sazin kas.
Pirms ķeramies pie stāsta, tev jāzina, ka Azmugdars nav vienīgais spoks vai mistiskā būtne tuvējā apkārtnē. Latvijā visvisādu spokaini jokainu un neizprotami mistisku būtņu un veidojumu ir pārpārēm, bet protams, neviens nezina cik un kādas, tieši šobrīd, ir šeit. Būtu muļķīgi iedomāties, ka spoki un mistiskās būtnes tāpat kā cilvēki prasa ieceļošanas vīzas un kaut kur kabatā nēsā pasi vai citu personu apliecinošu dokumentu.
Azmugdara izpausmes par kurām tālāk pastāstīšu ir cieši saistītas ar kādu mistisku radījumu, kas pieskaitāms daudzspārnu maiņkrāsas rumpgalvīšu dzimtai. Konkrētajam īpatnim nav vārda, vai vismaz man tas nav zinām, tāpēc saukšu to vienkārši par Spožo Rumpgalvīti. Par spožo tāpēc, ka rumpgalvīšu dzimtas īpatņi, sajūtot citu mistisko būtņu ietekmi, iezaigojas dažādās krāsās, atbilstoši cilvēku reakcijai. Pateicoties ciešajām saitēm ar Azmugdaru un tā aktīvajai izklaidei, šīs konkrētais ir ļoti spilgts un krāsains eksemplārs. Varētu pat teikt ka tas ir starojošs un ļoti iespējams, ka tas ir visspilgtākais savas dzimtas pārstāvis.
Tā tad, pirms kāda laika Spožā Rumpgalvīša uzblīdušie ķermeņa posmiņi pārtonējās citā kārtībā un posmiņiem piesaistītie spārni ieguva citas nokrāsas. Azmugdaru tas neuztrauca, bet bija daži gariņi, kas sajuta savas spīdēšanas vājumu un tas viņos raisīja spokainas izjūtas. Tajā laikā vienā mazā dīvainā gargrupiņā sāka norisināties spokainas lietas. Tā laika gargrupiņas uzcentriņš, vienkāršības labad apzīmēsim to ar kodu A1, jau bija zaudējis savu mirdzumu un tuvojās tā obligātās izgarošanas laiks. Sajūtot, Spožā Rumpgalvīša iepriekš neizjusta toņa uzblīdušā posmiņa vēlmi ātrāk ieslēgt aizgarošanas brīdi, A1 un pietuvinātie nokrāsas papildinātāji sāka savas nokrāsas nostiprināšanas plānu. Nav zināms cik tīši vai netīši, bet meklējot risinājumu arī paranormālajā, viņi paši sev pieķerināja Azmugdaru un tad spocības sākās, tā teikt, pēc pilnas programmas.
Pēc ilgās un laimīgās mirdzēšanas, tieši pirms plānotās izgarošanas, A1 piepeši ieraudzīja dažas senās un spocīgas toņu pārejas ar pretējā spārna gargrupiņu. Lai arī visu mirdzēšanas laiku šīs pārejas bija šķitušas bezjēdzīgas, mirkli pirms atgarīgoties, A1 šo dīvaino toņu pāreju sasēja ar ciešu virsmezglu.
Tā arī nav zināms vai līdz uzblīdušā posmiņa spārna garsaitei nonāca A1 samezglotās spokošanās atspīdums vai tomēr nē, bet A1 it kā pašatgarīgojās un tā vietā iegarīgojās jauns uzcentriņš, kuram piešķirsim kodu A2. Jaunais uzcentriņš iepriekš bija atspīguļojies citā spārnā un nav zināms vai tieši tāpēc vai kādu citu iemeslu dēļ, bet A2 nokrāsa manāmi atšķīrās. Jau no paša A2 iemirdzēšanās sākuma, vecās nokrāsas papildinātājiem radās garspokaini atblāzmu konflikti. Pēc pirmajiem dažādo nokrāsu zibšņiem iestājās šķietama nokrāsu sagarīgošanās, taču drīz vien vecās nokrāsas papildinātāji ievēroja, ka A2 nav gatavs pārgarīgot nokrāsu. Arī papildinātāji nebija gatavi mainīt nokrāsu, tāpēc izmantoja miglainā virsmezgla garsaites un visu samezgloja tik tālu, ka ārēji A2 nokrāsa sāka izskatīties negarīga. Lai pilnībā pārspokotu toņa maiņu, vecās nokrāsas papildinātāji apžilbināja rumpgalvīša uzblīdušos posmiņus un aicināja to nokrāsai piekritīgos mazgariņus pieķerināt Azmugdaru arī sev, lai Spožā Rumpgalvīša spārns spīdētu visos iespējamos virzienos un uzspokotos dažādās mezglībās. Drīz vien Spožā Rumpgalvīša apdzīvoto apkārtni pārņēma spokains garmirdzums un apžilbinātie garzinīši aizvēruši acis, vēlējās, lai spocīgā zibgarīgošanās izbeidzas.
Beidzot A2 tika pilnībā atgarīgots un vecās nokrās papildinātāji ieguva vēlamo spocīgi garjocīgā miglāja plīvuru. Ārēji miglāja plīvurs izskatījās tīrs un balts, bet patiesībā zem tā jau kādu laiku slēpās zināms Azmugdara iespokots sengariņš, kuram pa visām spraugām spīdēja nevēlamas nokrāsas. Tā nu pēc kāda brīža krītot spokaini baltajam miglāja plīvuram mazā dīvainā gargrupiņa tika pie šķietami jauna centriņa. Sekojot koda principam sauksim to par A3. Pavirši skatoties A3 bija pareizā nokrās un Spožā Rumpgalvīša iedvesmoti visi saspokojās laimīgā paranormālībā. Kā jau pārāk spilgti izgaismotās lietās gadās, arī šoreiz laimīgās pārspocības apžilbinātie, nevēlējās redzēt ka jau no paša sākuma A3 bija tās pašas vecās nokrāsas piegarīgotājs.
Izmantojot Spožā Rumpgalvīša apmierinātību un Azmugdara spokspozmes apgarīgoto vienaldzību, notika oficiāla gargrupiņas nokrāsas maiņa. Vienaldzībai tika veiksmīgi iebarota pigmentu proporciju maiņa un neviens nepamanīja vai negribēja redzēt būtgarību. Faktiski nokrāsa nemainījās – tik niecīga pigmentu proporciju maiņa ir labi redzama skaitļos, bet nokrāsu ietekmēt nespēj.
Nav būtiski ko kurš gribēja vai negribēja redzēt, vai kuram vajadzēja vai nevajadzēja. Būtiski ir tikai tas, ka Azmugdars varēja droši balstīties uz pieķerinātajiem stutgariem un brīvi turpināt savas garspocības.
Lai arī spokains, bet ārēji bija iestājies ēngartoņu līdzsvars un šķieta ka tagad kādu laiku nekādu nevēlamu atblāzmu nebūs. Tomēr A3 mirgošanai nebija lemts ilgs mūžs. It kā nesaistītā un šķietami attālā Spožā Rumpaglavīša spārnā apdzisa mirdzums un uzradās plankums, kas apdraudēja kopējo spozmi. Azmugdaru tas, kā parasti neinteresēja, bet plankuma absorbcijas ietekmē, A3 nesmukās nokrās piepeši uzplaiksnīja pārāk spocīgi. Visam Visumam viena rumpgalvīša nesmukās nokrāsas, protams neko daudz nenozīmē, bet Spožajam Rumpgalvītim gan tas bija diezgan būtiski. Jau atkal, vai vēl joprojām, nav skaidri zināms kāpēc notika tā, kā notika, bet kopš tā laika apkārt klīst spokainas atblāzmas un diemžēl to vidū nav nevienas garsmīgas nokrāsas.
Lai nu kā tur ar tiem iemesliem un atblāzmām, bet kārtējo reizi radās nepieciešamība šo to pārpietonēt. Pietonēšanai, protams, ir daudz dažādu variantu. Galu galā krāsu palete piedāvā pietiekami daudz gana simpātiskas nokrāsas, bet izvēles tiesības tai nav, it īpaši ja procesā iesaistīts Azmugdars. Kā jau nojaušat, Azmugdars nekad neguļ un Spožā rumpgalvīša tuvumā ik pa brīdim parādās dažādi atspulgi, atblāzmas un neizskaidrojami garmirdzumi, bet parasti tos neviens neievēro. Tiem spokainajiem garstarojumiem kurus pamana, nav viena noteikta nokrāsa, taču tam arī nav nekādas nozīmes. Visbiežāk kopējo garsmīgumu rada dažādi knapi pamanāmi spīdumiņi, kam neviens nepievērš uzmanību un tieši tādu spīdumiņu radīšana ir Azmugdara mīļākā izklaide.
Stāstot par Azmugdaru un tā ietekmi uz Spožā Rumpgalvīša mirdzumu, lai cik jocīgi tas nešķistu, ir būtiski piestarpināt uzmanību vienam sagarīgošanās veidam. Ir spokainas garkopienas kam ļoti patīk izmantot visādas izstarojošas šierīces. Ar tādām šierīcēm var šo to nospokot, bet ne jau nospokošona ir galvenais. Galvenais ir Azmugdara piespokota savsagarīgošanās, kas arēji izskatās pēc nevainīgas nospokošanas, lai gan tās patiesais mērķis ir savlaicīga toņu pāreju apsapludināšana. Parasti paiet kaut kāds laiks līdz kaut kur pavisam nevainīgi iepriekš neredzētā mirdzumā sāk uzgarīgoties kāds vēlamajai nokrāsai piesavgarīgojies Azmugdara nēsātājs.
Tā arī nav zināms kad un kur, kas tieši un kādā secībā notika, bet A3 mirguļošanas laikā, šķietami nevainīgi atblāzmoja vairākas vecās nokrāsas papildinātāju piecentrēšanās vai pat uzcentrēšanās. Kā jau to paredz apsapludināšana, ne Spožais Rumpgalvītis, ne spārna garsaite, ne kāds cits, ārēji blāvajās spocībās neko šausminoši briesminošu nesaskatīja. Tieši tāpat neviens nepievērsa uzmanību A4 neaizplīvurotajai uzrecentrēšanai, lai gan papētot A3 miglāja plīvuru, iezaigotos tīri baltā raksta pretspīdumi un izgaismotos šādi tādi savsagarīgošanās piespokotie samezglojumi.
Lai nu kā tur būtu ar tā spocīgā plīvuru aizmiglošanas spējām, viss jau būtu labi, ja visiem būtu labi, bet tā protams nekad nav. Taču tam jau atkal nav lielas nozīmes. Galvenais, lai Spožais Rumpgalvītis var omulīgi pašapgarīgoties un sīkie brīvgariņi netiek pārāk tuvu pārcentrētajiem galvgarīgotajiem Azmugdara piebalstiņiem.
Tā nu palēnām stāsts tuvojas beigām un sasmagnējas arvien vairāk un vairāk, līdz drīz tas kļūs tik smaga, ka tam vajadzētu pašnospiesties, bet spoku būšana taču nedrīkst izgaroties vienkārši tā…
Tāpēc gribi negribi stāsts turpinās un atbilstoši spoku stāstu tradīcijām, beigām vajadzētu būt šaušalīgi briesmīgām, bet jau atkal šajā stāstā viss būs otrādīgi… Līdz ar A4 uzrecentrēšanos visi vecajai nokrāsai piesavgarīgojušies piebalstiņi tagad var mierīgi piespokoties puspelēkā miglāja garplīvura piesegā un gargrupiņas sniegto iespēju apmērā savtonēties.
Ko saki par šādu nobeigumu?
Vai tad neizklausās pēc ilgi un laimīgi, kā skaitā pasakā… Bet ja tomēr šķiet ka mazliet spokaini sasmagnēji, nepievērs uzmanību sīkumiem, jo kā vienmēr to nozīme ir tikai Tava.
Tas arī viss. Tagad Tev laiks atgriezties savā omulīgajā dīvānā pie televizora…
Ak vai, gandrīz piemirsu – neplāties ar savu saprašanu – Azmugdars ir tepat blakus!
Starp citu, par šī saprašanu, kā noproti, Tev nekāds balvas nebūs…