Ja nepalaidīšos slinkumā, kaut kad iespējams būs turpinājums, bet galu galā visu noteiks dažādi neprognozējami sīkumi…

Cerams, bet mēs zinām kas ir cerība… un tomēr cerams, turpinājumam nevajadzēs neskaitāmus gadus…

Nelielam ieskatam, pāris melnraksta rindkopas:

“Pieskati viņu!”
Silvas māte pazuda un pēdējais ko meita dzirdēja bija mātes pavēle meitas radītajai planētai. Alu kalna pakājē sacēlās milzīga vētra un smilšu priekškars aizslēdza visas izejas. Ezers virs alas griestiem sasala ledū un aizsala arī caur kalnu plūstošā upe. Tikai kalna iekšpusē palika ūdens, taču tagad tā straume bija apstājusies. Nekustīgi sēdošā Silva aizvēra acis un ieslīga dziļāk krēslā. Šoreiz Silvas māte pati izvēlējās pārcelties uz Mīlnieku planētu. Viņa nostājās tieši tajā pašā, vienīgajā brīvajā vietā, kuru iepriekš bija izvēlējusies meita. Neizprotamu sajūtu vadīta, viņa aiz pakauša sakrustoja plaukstas un bezcerīgi atmuguriski nogāzās ūdenī. No Silvas mātes kritiena seklajā ūdeni sacēlās nedabīgi lieli viļņi un tiem izplatoties visapkārt planētai, ūdens iekrāsojās kleitas oranžajā tonī.